Rubrika “Esi viens no” ar Aināru Zankovski

Skrundenieks Ainārs Zankovskis ir īsts Skrundas patriots. Dzimis un audzis šeit, šobrīd turpina iekopt savu mīļāko vietu uz zemes – “Ventaslīčus”. Daudziem viņš zināms kā volejbola treneris. Savā darba mūžā ar audzēkņiem izcīnījis godalgotas vietas Valsts mēroga sacensībās, sagatavojis audzēkņus skolēnu izlasēm. Atbalstījis un piedalījies dažādu mēroga sacensību organizēšanā. Nupat par mūža ieguldījumu sportā saņēmis arī balvu. Viņa dzīves moto: “Nedari citam to, ko negribi, lai citi dara tev.”

Skrunda sirdij tuva

“Esmu īstens skrundenieks. Skrundā dzimis un līdz septiņiem gadiem dzīvoju “Ventaslīčos”. No 1.-9.klasei gāju Aizputes vidusskolā. Pēc tam devos uz Murjāņu sporta internātskolu (tagad MSĢ). Tur bija īsta dzīves skola, ja gribēji iekļūt izlasē, tad viss bija jādara bez atrunām. Nebija tādi vārdi kā “negribu” vai “nevaru”. Pēc skolas kopā ar brāli iestājāmies Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagad LSPA). Diplomā rakstīts, ka esmu fiziskās audzināšanas pasniedzējs. Pēc diploma iegūšanas divus gadu strādāju Iecavas vidusskolā. Pēc tam mani uzrunāja Kuldīgas sporta skolas direktors Jānis Baukšis un volejbola spēles pamatlicējs Skrundā - treneris Ilmārs Juriks, lai nāku uz Skrundu strādāt par treneri, un tā 40 gadus esmu šeit.”

Sports dzīvē noder

“Man dzīvē sanācis tā, ka darbs pats mani vienmēr atrod. Tā dzīves ceļi mani aizveda strādāt uz Jaunmuižas skolu par direktoru. Man tur ļoti patika. Bija fantastisks kolektīvs, atsaucīgi vecāki un bērni. Skolā nostrādāju sešus gadus. Pēc tam strādāju Kuldīgā līdz nonācu Skrundas vidusskolā. Te nostrādāju 19 gadus. Šie dzīves gadi bijuši ļoti interesanti. Direktora darbu savienoju ar trenera darbu sporta skolā. Saviem audzēkņiem vienmēr teicu, ka sports dzīvē ļoti noderēs. Tas izkopj pašdisciplīnu, savaldību, domāšanu, reakcijas ātrumu, savstarpēju sapratni. Man ir bijusi tā laime redzēt, kā mani trenētie puikas gadu laikā ir izauguši, ņēmušies spēkā un prātā. Visi viņi ir izauguši par labiem cilvēkiem uz kuriem var paļauties, un tas ir pats galvenais.”

Ar gadiem cita varēšana

“Mana mamma teica – prāts jau nenoveco, noveco tikai rumpis. Tā ir pilnīga patiesība. Ar prātu var visādas gaisa pilis celt, bet tā varēšana ir cita. Tu saproti, ka visam vairāk jāpieiet ar prātu. Viens no jautriem atgadījumiem skolas dzīvē palicis atmiņā, ka ar skolotāju Aldi Zalgaucki izdomājām, ka 1.aprīlī izjokosim visus skolniekus. Sasaucām visus aktu zālē un ar nopietnām sejām stāstījām, ka no Izglītības ministrijas pienācis rīkojums, ka vasaras brīvlaiks nebūs. Tādi jociņi atsvaidzina ikdienas darbu.”

Uzzina vārda pareizrakstību

“Sešdesmit gadu vecumā uzzināju, kā mani sauc. Pasē man ir rakstīts vārds Ainārs, bet dzimšanas apliecībā Ainars. Es visu laiku zinu, ka esmu Ainars, un ar to lepojos. Atminos, ka tēvam prasīju, kāds tad īsti man tas vārds ir? Tēvs padomāja, un saka, ka Ainārs. Es prasu, kāpēc tad jūs mani visu laiku saucat par Ainaru? Tā kā tēvs bijis liels sporta piekritējs, tad vārdu man esot iedevuši par godu modernās pieccīņas aizsācējam Latvijā - Aināram Lejam. Vēlāk dzimtsarakstā noskaidrojās, ka tomēr vārds rakstās ar garo “ā”, tāpēc arī šur un tur tas parādās gan ar īso, gan garo ‘a’ burtu.” Skatījos publikācijās par Aināru Leju, un tur tāpat gan ar īso “a”, gan garo ”ā”.”

Tradīciju atdzimšana

“Atceros, ka gāju mūzikas skolā, lai mācītos vijoles spēli, lai gan sirdij tuva bija akordeona skaņa. Tas man paticis vienmēr, tāpēc, ka tētis kādreiz organizēja Skrundas draugu “Ventas līkums” salidojumu, kuri bija arī lieli dziedātāji. Sanākšanas reizēs viņi spēlēja teātri, dziedāja, sportoja, dancoja. Tur jautrība sita augstu vilni. Tagad pie mums “Ventaslīčos” uz Līgo svētkiem jau piekto gadu ciemos brauc meitas draugi, kuri arī ir muzikāli cilvēki, un svētki notiek pēc sastādītas programmas, kur katram ir dots uzdevums.”

Ar ko lepojies?

“Lepojos, ka Skrunda ir sakopta. un to arī dzirdu no iebraucējiem. Lepojos, ka te ir dzīvojuši un dzīvo daudz jaudīgi cilvēki, kuri varēja un arī tagad var. Ļoti lepojos ar meitu. Jāsauc visus kopā, jo tu neesi viens, tu esi viens no...”

Kādi ir hobiji?

“Pašlaik ir tikai viens hobijs - lauku sēta “Ventaslīči”. Tās ir 100 gadus vecas dzimtas mājas, tāpēc jādara, cik var, lai saglabātu turpinātājiem.”

Kādi ir mīļākie svētki?

“Tie ir ģimenes svētki - Līgo un Ziemassvētki. Tad cenšamies visi satikties “Ventaslīčos”.”

Kāds ir dzīves moto?

“Nedari citam to, ko tu negribi, lai citi dara tev.”.

Kas dod enerģiju?

“Ģimene.”

Kāds ir mīļākais ēdiens?

“Es ēdu gandrīz visu. Bambāles, tārpus – tos gan nē.”

Ko ieteikt, ja atkal būtu 18 gadus jauns?

“Godīgi sakot, neko nemainītu, jo bija ļoti forši.”