Rubrika "Esi viens no" ar Aldi Zalgaucki
Skrundenieks Aldis Zalgauckis ir radoša personība. Daudzi viņu pazīst kā Skrundas vidusskolas direktores vietnieku audzināšanas jomā, pedagogu, režisoru, lugu autoru un senu priekšmetu kolekcionāru. Rubrikas nosaukums “Esi viens no” cēlies no viņa dzejoļa vārdiem. Kā viņš saka, tad šis vārdu savienojums dzīvo savu dzīvi. Viņam nav sava īpaša dzīves moto, bet dzīvi mēģina izbaudīt, no tās kaut ko ņemt un dot pretī.
“Esmu dzimis Bauskas pusē, Skaistkalnē pie Mēmeles, kur dzīvoja viena vecmāmiņa, bet no trīs gadu vecuma dzīvoju Grenctālē, pie Mūsas kur dzīvoja otra vecmāmiņa - tēta mamma. Tur nodzīvoju līdz desmit gadu vecuma. Vecāki izšķīrās, un pārējā dzīve saistās ar Pilsrundāli. Līdz 7. klasei mācījos Pilsrundāles pamatskolā, tur arī pabeidzu vidusskolu. Mamma spēlēja Bauskas Tautas teātrī, arī es sāku spēlēt. Jau 7. klasē izdomāju, ka būšu režisors. Pēc Pilsrundāles vidusskolas gribēju iestāties Latvijas Valsts konservatorijā, bet tur katru gadu režisorus neuzņēma. Izvēlējos teātra režiju mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā. Tad sekoja armija, pēc tās turpināju režiju studēt konservatorijā. Universitātē pabeidzu mākslas un kultūras vēstures skolotāja profesiju. Tehnikuma laikā iepazinos ar sievu Ingu, kura ir no Skrundas puses. 1986. gadā apprecējāmies un pēc gada atnācām dzīvot uz Skrundu. Esmu strādājis Rudbāržu un Skrundas kultūras namā. Skrundas vidusskolā strādāju no 1990. gada ar dažiem sānsoļiem. Četrus gadus esmu strādājis Rudbāržu pagastā par pārvaldes vadītāju, divus sasaukumus biju deputāts, arī Skrundas novada domes priekšsēdētāja vietnieks.”
Saaudzis ar vietu
“Skrunda ir laba vieta dzīvošanai. Te ir miers, klusums. Ziemā putnu barotavā var novērot visdažādākās krāsas putniņus, kādus pat nevar iedomāties. Pilsēta pietiekami attīstās, ir sakopta. Gribētos varbūt kādu foršu kafejnīcu, kur pasēdēt. Mani interesē šīs vietas vēsture un nākotne. Man ir divi brāļi un māsa. Mums ar sievu ir meitas Elīna un Elīza, ir trīs mazbērni. Svētki ir reizes, kad visi sanākam kopā. Mīļākie svētki ir Ziemassvētki, Lieldienas, Valsts svētki kļuvuši par ģimenes svētkiem. Man patīk svinēt svētkus, jo tad esam visi kopā.”
Interesē vēsturiskais mantojums
“No bērna kājas mani interesē senas lietas, kurām ir vēsturiska elpa. Esmu izveidojis seno saktu kolekciju. Līdztekus saktām kolekcionēju arī monētas. Nesen arī Skrundas pilsētas bibliotēkā viesojos ar izstādi “Naudas otra dzīve”. Kolekcionāra mērķis ir ne tikai kolekcionēt, bet arī pieturēt zūdošas lietas, jo tās ir nīcīgas, aiziet postā, nebūtība. Es esmu sadarbojies arī ar vairākiem muzejiem – Ventspils muzeju, O.Kalpaka muzeju. Vēl viena lieta, kas pārvērtās hobijā ir sudraba apstrāde. Laika zobs daudz ko ir sabojājis, un to visu vajadzēja atjaunot, tāpēc biju spiests apgūt arī juveliera iemaņas.”
“Esi viens no…” dzīvo savu dzīvi
“Skrundas svētkos uzstājās aktieris Gints Grāvelis. Man viņam bija jāuzraksta teksti, to arī izdarīju. Tur bija šādi vārdi - atceries, ka tu neesi viens, tu esi viens no mums. Teksts labi aizgāja tautās. Šobrīd vadu bērnu teātri skolā. Kādreiz vadīju arī pieaugušajiem. Vairāki mani bijušie aktieri redzami uz lielās skatuves: Gints Grāvelis, Katō, Jānis Buķelis, Ainars Bumbieris. Tā rakstnieka aura manī mīt no vidusskolas laikiem. Man bija radoša latviešu valodas skolotāja, kurai bija piegājiens, ja jāraksta domraksts, tad varēja izvēlēties arī rakstīt dzejoli vismaz ar četriem pantiem. Man tie panti galvā rīmējās, un tas labi gāja. Skolotājai mani darbi likās labi, un tos aizsūtīja uz bērnu žurnālu “Pionieris”, Bauskas toreizējo avīzi. Rakstīšana mani tā arī nepameta. Daudz lugas sarakstītas bērniem, pieaugušajiem. Tajās ietveru arī Skrundas pilsētas vēsturi.”
Mīļākais ēdiens?
“Es esmu gardēdis. Man patīk garšīgas lietas, bet nesmādēju arī vienkāršus un ikdienišķus ēdienus kā griķi, arī upeņu ievārījums. No bērna kājas upeņu garša ir patikusi.”
Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauns?
“Nenobīties no lietām, un situācijām ko piedāvā dzīve. Vairāk lekt trakos notikumos iekšā. Mēs dzīvē nožēlojam garām palaistās iespējas, un mēs nezinām, kā būtu, ja būtu.
