Rubrika “Esi viens no” ar Ati Kokmani

Skrundenieku Ati Kokmani ikdienā var sastapt Skrundas muižā, kur viņš strādā par valdes priekšsēdētāju. Viņa dzīves moto: “Dari citam to, ko tu pats gribētu saņemt.”

“Dzimis esmu Saldū, bet bērnība pavadīta Skrundā. Bērnībā dzīvoju pie Stacijas kalna, daudz uz centru negājām, tāpēc visa ikdienas dzīve tur arī grozījās. Kad kāds vakarā sauca uz mājām, tad arī gājām, tā visu dienu varējām pa āru nodzīvoties. Bērnībā vecāki turēja lopus, un tad bija pienākums tos dzīt ganībās. Tas bija kā vesels rituāls, kad katram bija jāpieskata govis, tur pat blakus dīķītī varēja makšķerēt, nopeldēties.

Skrundā jūtos kā mājās, jo te man patīk viss - maza pilsēta, pastaigu taka, mana darbavieta. Mācoties skolās, ir pabūts gan Liepājā, gan Jelgavā. Kad ģimenē pieteicās pirmais bērns, tad sapratām, ka negribam viņu audzināt uz bruģa, un pārvācāmies dzīvot atpakaļ uz Skrundu.. Lepojos ar tiem novadniekiem, kas ir kaut ko sasnieguši, un nes Skrundas vārdu pasaulē. Ikviens cilvēks, kurš kādam liek aizdomāties, kas tā tāda Skrunda ir, un kur atrodas. Es vienmēr ar lepnumu saku, ka nāku no šīs vietas.”

Radīt svētkus sev un citiem

“Skrundā absolvēju vidusskolu, un tālāk izvēlējos iet mācīties tūrismu Liepājā. Tā ir mammas dzimtā pilsēta, vecvecāki tur dzīvoja. Izvēlētā profesija bija iesēdusies prātā no bērnības, kad redzēju, kā krustmāte strādāja Mežābelē par vadītāju. Patika redzēt ēdināšanas aizkulises. Astoņpadsmit gados paralēli mācībām sāku strādāt, un mācības palika otrajā plānā. Šobrīd atlicis uzrakstīt bakalaura darbu, lai iegūtu kvalifikāciju Viesnīcu un restorānu vadības jomā. Esmu strādājis viesnīcā par administratoru, viesmīli, bārmeni, firmā par aģentu, kas izplata dažādu dzērienus. Savulaik bija doma Skrundā izveidot veikalu un piedāvāt kvalitatīvus dzērienus, bet tolaik sapratām, ka Skrunda nebija tam gatava, varbūt tagad būtu. Ap to laiku man Skrundas muižā piedāvāja piestrādāt par nakts uzraugu. Tā arī no 2013. gada tur paliku, vēlāk biju viesmīlis, restorāna vadītājs un no 2020. gada strādāju kā valdes priekšsēdētājs. Amats izklausās labskanīgs, bet mans ikdienas darbs saistās arī ar visu citu. Kad nepieciešams, tad esmu viesmīlis, palīdzu uzkopt istabiņas, sagādāt preci. Darbs muižā visai ģimenei ir 24/7. Nevaram atslēgties, un to uztveru par dzīvesveidu. Gandarījumu un prieku par darbu dod cilvēku atsauksmes. Ir bijušas reizes, kad ir vairāki pasākumi  pēc kārtas. Kad pēc tā lielā darba skrējiena man pienāk klāt un pasaka, ka viss bija lieliski, tad priecājos, ka kopīgi esam palīdzējuši radīt svētkus. Arī draugiem patīk veidot svētku sajūtu. Reizi gadā kopā ar saviem studiju biedriem un viņu ģimenēm visi šeit tiekamies. No sešiem cilvēkiem esam izauguši tuvu pie četrdesmit.”

Būt kopā

“Man ir divi bērni – dēls un meita. Mūsu ģimenes tradīcija ir Ziemassvētkos būt kopā. Tie ir svētki, kurus uzskatu, ka ikvienam ir jāpavada laiks ar ģimeni. Reizi gadā tad arī visa ģimene cenšamies sanākt kopā. Man ģimene ir viss dēļ kā ir jēga iet uz darbu, cīnīties, kaut ko darīt. Ja nav ģimene, tad neko nevajag. Ģimene ir dzinulis tiekties uz to, lai ir labāk.”

Hobijos rast spēku un atpūtu

“Vienmēr paticis spēlēt volejbolu. Kad mācījos augstskolā, tad spēlēju aktīvāk, šobrīd šai nodarbei vairs neatliek laika. Vienīgais kam atlicinu laiku ir TRX treniņi pie treneres Andas. Jau devīto gadu vasarā kopā ar bērniem dodamies mazā ekskursijā. Latviju esam izbraukuši krustu šķērsu, pagājušā gadā bijām Berlīnē, šogad Tallinā. Vēlos, lai bērni redz kāda ir ikdienas dzīve arī citur. Bieži vien pēc šādiem braucieniem saproti, ka nekur nav tā zelta bedre. Ir labi dzīvot šeit – Skrundā, Latvijā, kur ir viss nepieciešamais labai dzīvei.

Mīļākie svētki?

“Ziemassvētki.”

Kas dod enerģiju?

“Ģimene, cilvēku labie novērtējumi, īpašnieku uzticēšanās tam, ko es daru. Mērķu sasniegšana, jauni ceļojumi un iespaidi.”

Kāds ir mīļākais ēdiens?

“Bērnības garša ir auksts piens no akas, pašu gatavots zemeņu ievārījums ar baltmaizi, kā arī Liepājas omītes šmorētā vistiņa. Ikdienā garšo vienkāršs ēdiens, bet tā kā strādāju restorānā, tad patīk izmēģināt jaunas garšas un tekstūras.

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadi?

“Pagātni labot nevaram. Tas, kas notiek, tas tā bija paredzēts. Pārdzīvot, sevi šaustīt nav jēgas, jo tā tikai nodari pāri savai nervu sistēmai.”