Rubrika “Esi viens no” ar Baibu Eversu

Skrundeniece Baiba Eversa ir Skrundas pamatskolas bibliotekāre. Viņas dzīves moto: “Pēc iespējas mazāk čīkstēt, vairāk darīt, kustēties. Nav ko savas problēmas citiem uzkraut. Vienkārši jācenšas risināt. Problēmas drīkst manīt tikai ģimene, kas palīdz arī tās risināt un otrādi, es palīdzu risināt viņu problēmas.”

“Ja tic Skrundas baznīcas grāmatām, tad esmu šeit septītajā paaudzē. Mana bērnības māja bija pie centrālā krustojuma, kur tagad kafejnīca “Jumis”. Tā bija liepu ieskauta 2 dzīvokļu māja ar zālāju, dārziņu. Māja bija no koka un tajā iemetās “brants” (koka sēne) un nācās to pamest. Nākošie saimnieki nevarēja ēku glābt un to nojauca, bet vietā ieguvām visu cienīto kafejnīcu “Jumis”. Man patīk, ka Skrunda ir zaļa pilsēta. Tajā daudz koku, ap pilskalnu un estrādi daudz ceriņi. Cilvēki uz ielām nekur neskrien, nesteidzas. Patīk vērot kā plūst Venta, kā upi ieskauj meži.”

Skrunda vienmēr būs sirdī

“Skrunda ir kā raibs tautiskais deķis, kur skaista daba saausta kopā ar labiem, talantīgiem cilvēkiem. Skrunda ir mana dzimtā pilsēta un vienmēr būs sirdī. Te ir manas saknes. Kad esmu citur un dzirdu pieminam Skrundu, vienmēr atskatos uz cilvēku, kas to pieminēja. Kad vēl studēju un strādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, RTU Zinātniskajā bibliotēkā, visi mani darba biedri zināja, ka atgriezīšos Skrundā, kad pabeigšu neklātienes (nepilna laika) studijas Latvijas Universitātē. Tā arī notika. Skrundā ir brīnišķīga estrāde, liels kultūras nams, kurā cilvēki var dažādi pavadīt brīvo laiku. Lepojos ar mūsu audējām, ar mūsu sieviešu kori, ansambli “Vecie zēni”, ar tautas deju dejotājiem. Cik daudz brīnišķīgas teātra izrādes, koncerti te apmeklēti! Ja runājam par koncertiem, vienmēr sirdī būs bērnībā bieži klausītie vīru kora “Skrunda” koncerti gan estrādē, gan kultūras namā. Es jau tos nemaz nevarēju neapmeklēt, jo kora dibinātājs bija mans mīļai opis Ernests (Ernests Felds, pirmais Skrundas  Goda pilsonis). Vēlākajos gados viņš bija dziedātājs, otrais diriģents, vēl sita bungas Skrundas pūtēju orķestrī, vadīja Raņķu sieviešu kori. Kultūras nama ļaudis viņu mīļi bija iesaukuši par Feldiņu.”

Ģimene – pamatu pamats

“Man ir ļoti mīļa ģimene. Esmu precējusies jau vairāk kā 30 gadus ar vīru Agri. Ir divi bērni, viens mazdēls. Dzīva arī mammīte Guna, kurai šogad oktobrī paliks 85 gadi. Dēls Atis pabeidza Vidzemes augstskolu, ieguva maģistra grādu tūrisma stratēģiskajā vadībā un strādā Valmiermuižas alus darītavā. Stāsta, kā top alus, degalus, menedžē ekskursantu plūsmu darītavā. Šogad septembrī Vācijā iegūs arī “Alzinis” sertifikātu. Tāda Latvijā nav daudziem. Atis Valmiermuižā satika arī savu sievu Santu, ir dēls Jēkabs.  Vienmēr saka, ja būtu piemērots darbs, atgrieztos Skrundā. Meita Dagnija ir sertificēta veterinārārste, strādā Talsu PVD par veterināro inspektori.”

Skolā strādā trešajā paaudzē

“Latvijas Universitātē esmu ieguvusi bibliotekāra, bibliogrāfa diplomu. Skolas bibliotēkā nomainīju savu mammu Gunu Rūsīti, kura arī tur nostrādāja vairāk kā 30 gadus. Tikai viņa  strādāja arī kā skolotāja, jo bija beigusi Liepājas Pedagoģisko institūtu. Vispār skolā esmu jau trešajā paaudzē.  Daudzi vecākie skrundenieki atceras Gunas mammu, manu omi, skolotāju Elīzi Feldu (Ručevsku), kura strādāja skolā Skrundas muižā. Elīze uz Skrundu atveda arī savu māsu Olgu Vilnīti, kas ilgus gadus muižā bija Skrundas skolas - sešgadīgās, septiņgadīgās, astoņgadīgās -  direktore, un kurai pateicoties 1968.g. Skrundas centrā uzcēla tagadējo skolas ēku. Es ļoti lepojos ar Skrundas skolu, ar tās skolotājiem. Viņi man daudz iemācīja un arī tagad spēj bērnus, kas grib, sagatavot mācību olimpiādēm un dažādiem konkursiem. Beidzot skolu man bija skaidrs, gribu strādāt ar bērniem, jauniešiem, bet ne kā skolotāja. Man patika grāmatas un informācija, ko no tām varēja iegūt, patika trešā stāva bibliotēkas miers, patika skolēnu radošums. Un te nu es esmu! Kad stājos augstskolā, dokumentus drīkstēja iesniegt tikai vienā studiju programmā. Bija jāiztur liels konkurss. Mani neuzņēma klātienes studijā, bet neklātienē. Toreiz bija noteikums, ja studē neklātienē, obligāti jāstrādā specialitātē. Tā Rīgā par manām darba vietām kļuva Latvijas Valsts bibliotēka, tagad Nacionālā bibliotēka, Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskā bibliotēka. Tur satiku daudzus interesantus, gudrus cilvēkus. Šis laiks sakrita ar trešās atmodas laiku Latvijā – Baltija ceļš, 4.maijs pie Augtākās padomes ēkas, sadošanā rokās jūras krastā, barikādes u.c. Neaizmirstams laiks. Ir ko pastāstīt skolēniem no pašas pieredzētā. Man ir uzdevuši jautājumu, vai nenožēlo, ka pameti darbu šajās prestižajās bibliotēkās?  Tā īsti jau nē. Šajās bibliotēkās ļoti labprāt strādātu, ja viņas atrastos Skrundā. Ļoti patīk Rīga, tās burzma, enerģija bet uz īsu laiku, tad atkal vajag mieru, spēku, ko dod mežs, dārzs. Manā darbā man patīk tas, ka varu cilvēkiem sniegt informāciju, pati kaut ko jaunu uzzināt. Daudz laika pavadu internetā dažādās datu bāzēs, elektroniskajos resursos, agrāk enciklopēdijās, skaidrojošajās vārdnīcās, lai sniegtu pareizu atbildi uz bibliotēkas apmeklētāja jautājumu. Ja jautā skolēns, bieži nedrīkstu dot precīzu atbildi, bet jāparāda ceļš, kā viņš pats līdz atbildei var nonākt. Tā ir daļa no medijpratības. Protams ir arī rutīnas darbs – grāmatu iegāde, apstrāde, plauktu kārtošana u.c. Bet tas arī var būt interesanti. Mums Latvijā ir vairākas mācību grāmatu izdevniecības un, kad skolotājs lūdz iegādāties jaunu mācību grāmatu, līdzekli, man jāpārzina visu izdevniecību sortiments. Biežas ir situācijas, kad es skolotājam saku, ka šī viņa izvēlētā grāmata ir izdota vienā izdevniecībā, bet kāda cita arī jau paziņojusi, ka tuvākā laikā izdos kaut ko jaunu. Tad skolotājam jāizlemj, kura grāmata labāka."

Hobijos rod spēku

Pastaigu ar suni var saukt par vienu no maniem hobijiem. Ar hobijiem ir interesanti. Jaunībā tie bija vieni, tagad ar gadiem citi. Vēl joprojām patīk lasīt. Daudz laika pavadu e-grāmatu bibliotēkā “Trešais tēva dēls”. Daudz fotografēju. Šis hobijs izveidojās, jo nepatika, ka mani fotografē, tad jau labāk pati ņemu fotoaparātu rokā. Interesējos par skolas, Skrundas vēsturi. Faktus cenšos dokumentēt un uzkrāt elektroniskā formā. Pavasarī nevaru vien sagaidīt, kad tikšu dārzā. Tas ļoti nomierina, aizvada prom negatīvās enerģijas mācību gadam tuvojoties beigām.

Mīļākie svētki?

“Tie, kad sabrauc visa ģimene kopā. Tas var būt pat vienkāršs pikniks dārzā, pie dīķa vai Ventas krastā. Tie var būt Ziemassvētki vai Lieldienas, Jāņi, medību kolektīvā dzinējmedību atklāšanas balle. Galvenais, lai esam kopā.”

Kas dod enerģiju?

“Pastaigas ar suni pa mežu. Mums tagad ir 11 gadus vecs asspalvainais foksterjers, kas mani ceļ ap sešiem rītā. Pirms darba vismaz pusstundu ar viņu jāpastaigā. Pēc darba šī pastaiga noteikti ir garāka. Brīvdienās pastaigas ir pat skaitā vairāk. Pirms šī suņa bija kokerspaniels.”

Mīļākais ēdiens?

 “Saldie ķirši. Varbūt tādēļ, ka pašai dārzā tos ieaudzēt neizdodas.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauna?

“Dzīvot ar pilnu atdevi saskaņā ar savu sirdsapziņu.”