Rubrika “Esi viens no” ar Inesi Dabiņu

Skrundeniece Inese Dabiņa ir angļu valodas skolotāja Skrundas pamatskolā. Viņas dzīves moto: “Viss, kas notiek, notiek uz labu!” Kā pati atzīst, tad daudzreiz dzīvē pārbaudīts, kad liekas, ka nu ir slikti, bet vēlāk saproti - labi, ka tā notika.

“Esmu dzimusi, uzaugusi un joprojām dzīvoju Skrundā. Roku liekot uz sirds varu teikt - esmu Skrundeniece no matu galiņiem līdz papēžiem. Esmu beigusi Skrundas vidusskolu, tāpēc tagad dīvaini un reizē sāpīgi ir apzināties, ka vidusskolas vairs nav. Skrunda man ļoti patīk – klusa, mierīga mazpilsēta, forši cilvēki, viss ātri un viegli sasniedzams. Vakaros staigājot, vienmēr izvēlos noiet gar Ventu pa pastaigu taku. Visos gadalaikos šis maršruts silda manu sirdi ar skaistajiem skatiem, sakopto vidi, mieru, klusumu un Ventas rāmo plūdumu. Ļoti lepojos ar tiem cilvēkiem, kuri Skrundas vārdu nes pasaulē pozitīvā nozīmē.”

Ģimene -pats svarīgākais

“Ar vīru Raimondu 5. septembrī atzīmējām 32. kāzu gadskārtu. Mums ir divi lieliski bērni -dēls Raivo un meita Alise, kuri jau ir izauguši un mājas atstājuši, bet mums ir mājas mīlulis runcītis Mars, mīļi saukts par Rausīti, kurš ikdienā mājās ienes kaķa mieru, pilda dabīgā antidepresanta lomu, ir palīgs dārza darbos un asistē mani arī intelektuālajos darbos pie datora. Dēls Raivo ar sieviņu Lieni un mīļo mazmeitu Elizabeti dzīvo Alsungā, vedeklas dzimtajā pusē. Prieks, ka viņi ir tik tuvu, varam satikties biežāk. Meita Alise ar draugu Riču dzīvo, mācās un strādā Rīgā. Viņai palicis vēl viens studiju gads RTU. Viņa gan par dzīvi laukos nesapņo, bet katram ir savi sapņi.

Pateicoties mazmeitai, arī es tagad nesu Skrundas vārdu, jo Elizabete mani sauc par Skrundas Omi. Tā iznāk, ka ne tikai airBaltic lidmašīnas nesīs Skrundas vārdu pasaulē, arī omes tiek sauktas pilsētu vārdos,un tas skan tik personalizēti un svarīgi.

Tiek nolasītas un apēstas īpaši mazmeitai audzētās mēnešzemenītes podā, kuras ražo no agra pavasara līdz vēlam rudenim.

Svētki, kuros kā likums mēs visa ģimene esam kopā, ir Ziemassvētku vakars. Pie svētku vakariņu galda pievienojas arī vīra tēvs Juris. Ziemassvētki ir maģisks laiks, bet man vairāk patīk tā sajūta, ka pēc Ziemassvētkiem dienas paliek garākas un iet uz gaišo pusi. Es noteikti esmu gaismas un siltuma cilvēks.”

Hobijos rod spēku

“Kopš iegādājāmies māju, esmu līdz ausīm iekšā savos dārza hobijos. Dārzs ir mana miera osta, balzams dvēselei. Ielaist rokas zemē bez cimdiem ir lielākā bauda. Tadējādi it kā sazemējos, restartējos un atjaunoju enerģijas krājumus. Patīk, ka mūsu dārzs pamazām veidojas pēc mana prāta - dobes, ziedoši podi, dārza elementi, visur gaismiņas. Eksperimentēju ar interesantiem augiem, bet ne vienmēr viss izdodas un ieaugas. Par to esmu iemācījusies nepārdzīvot, eksperimentēju tālāk. Aprīlī pabeidzu profesionālās pilnveides izglītības kursu “Dārzu un Ainavu Arhitektūra” Jelgavas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātē, kuros guvu daudz jaunu zināšanu un ideju, lai dārzs un vide ap mums būtu vēl skaistāka. Ideju man vēl daudz, un ziema parasti ir tas laiks, kad dzimst jaunas dārza idejas lai jau martā, aprīlī mestos iekšā darbos ar jaunu sparu. Paldies vīram, kurš manas idejas pa lielam akceptē, jo bez viņa es daudz ko nevarētu realizēt. Ļoti patīk audzēt tomātus. Katru gadu, bez zināmām un labi pārbaudītām šķirnēm, izmēģinu kādu jaunu šķirni. Vienmēr ir tā, ka tomātu pietiek ne tikai pašiem ēšanai un konservēšanai, bet ir tik daudz, lai varētu padalīties ar labiem cilvēkiem. Noteikti pie hobijiem varu minēt arī konservēšanu - ziemas krājumu veidošanu. Priecājos, ka ir tik liels un auksts pagrabs, kurā pietiek vietas sastrādātajām burciņām. Prieks, ka apkārtējie novērtē manas burciņas un labrāt tās izvēlas dāvanu vietā svētkos.”

Darbu dara no visas sirds

“Šogad 1. septembrī es uzsāku 34. darba gadu kā skolotāja. To, ka būšu skolotāja, es zināju jau agrā bērnībā. Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas vienlaicīgi uzsāku gan studijas neklātienē, gan darba gaitas. Apstākļi bija tādi, ka bija nepieciešams mācīties neklātienē, jo deviņdesmito gadu sākumā viss bruka un juka, un vecāki, darbu zaudējot, nevarēja man palīdzēt ar klātienes mācībām. Esmu strādājusi vairākās mūsu novada skolās- Jaunmuižā, Skrundas profesionālajā vidusskolā, mazu brītiņu Nīkrāces pamatskolā un tad Skrundas vidusskolā. Skrundas vidusskola nu ir pamatskola, bet visas iepriekš minētās ir slēgtas. Žēl, jo gribētos redzēt arī kādu aizslēgtu ministriju, samazinātu saeimas deputātu un ierēdņu skaitu, jo valsts pārvaldes aparāts ir pārāk uzblīdis valstī, kurā iedzīvotāju skaits samazinās ar katru gadu.

Šogad ar savu audzināmo 9.b klasi izejam finiša taisnē. Pēdējais gads pamatskolā, eksāmeni, jāizdara izvēles turpmākai dzīvei. Viegli nebūs. Ceru, ka jaunieši saprot, ka vislielākā atbildība par savu dzīvi un nākotni ir jāuzņemas pašiem. Audzināmā klase man dod piederības sajūtu skolai. Saucu viņus par saviem skolas bērniem, un kopā pavadītais laiks noteikti atstāj nospiedumus manā sirdī. Kopīgie pasākumi, ekskursijas, pārgājieni, ikdienas problēmu risināšana un priecāšanās par panākumiem, tas viss satuvina. Cik patīkami ir pēc daudziem gadiem satikties ar bijušajiem skolniekiem vai vienkārši saņemt telefona zvanu vai ziņu no viņiem. Tam ir liela nozīme manā dzīvē.”

Mīļākie svētki?

“Man nav vienu mīļāko svētku. Ziemā patīk Ziemassvētki, vasarā Līgo svētki, pavasarī Lieldienas. Ja Ziemassvētki tiek svinēti kopā ar ģimeni, tad Līgo un Jauno gadu svinam kopā ar foršiem ģimenes draugiem. Labi draugi ir bagātība. Mums ir lieliski ģimenes draugi jau daudzu gadu garumā ar kuriem kopā paceļojam, svinam svētkus, vienkārši esam kopā dažādos dzīves brīžos. Un nevajag nemaz svētkus, lai pabūtu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem ir patīkami kopā būt. Svētku sajūtu man arī rada visparastākais bērnu un mazmeitas apciemojums. Tad nu cenšos viņus iepriecināt ar gardām pusdienām vai vakariņām.”

Ar meitu Alisi mums jau daudzus gadus ir skaista tradīcija Līgo svētku vakarā fotogrāfēties ar Jāņu vainagiem galvā.

Kas dod enerģiju?

“Hobiji dārzā, kopā būšana ar mazmeitu, ceļošana, atrašanās pie ūdeņiem, vakara pastaigas ar foršām kolēģītēm.”

Mīļākais ēdiens?

“Atzīšos, ka man nav arī viena mīļākā ēdiena. Mīlu garšīgi paēst un esmu diezgan par sevi pārliecināta, ka arī pati ļoti garšīgi gatavoju. Mīlu eksperimentēt virtuvē. Ieraugu internetā recepti, pamēģinu. Ja iet visiem pie sirds, tad ieķļauju šo ēdienu ģimenes ēdienkartē. Varu pagatavot jebko, tikai nelieciet man cept kūkas.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauna?

“Ja es vēlreiz būtu 18 gadus jauna, tad es sev teiktu - dzīvo tā, lai vecumdienās Tev nav jānožēlo, ka neizdarīji vai nemēgināji izdarīt kaut ko, ko ļoti, ļoti vēlējies izdarīt.”