Rubrika “Esi viens no” ar Intu Folkmani

Rudbāržnieka Inta Folkmaņa vārds daudziem saistās ar Skrundas radiolokācijas staciju. Viņš pēc savas iniciatīvas to sāka novērot vēl pirms Atmodas laika, bijis klāt sarunās par militārā objekta likvidēšanu. Par šo darbošanos apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Šobrīd viņš ir aktīvs Kuldīgas novada dzīves dokumentētājs, dabas pētnieks, gids. Kā pats apgalvo, tad nesēž rokas klēpī salicis. Viņa dzīves moto: “Censties katru dienu nodzīvot tā, lai tā nebūtu bijusi veltīga.”

“Dzimis esmu Aizputes slimnīca. Pirmā dzīvesvieta man bija Ievades pagasts, kas ir ciems Aizputes pagastā. Pēc tam pārvācāmies uz tēva dzimtajām mājās Kazdangā. Nevienā vietā ilgāk par trijiem, četriem gadiem nedzīvojām. Mūsu ģimene visu Kurzemi pārstaigājusi.”

Zinātkāre jau no bērna kājas

“Atminos, ka tēvs sāka strādāt Skrundas dīķsaimniecībā. Uz to brauca pētnieki no Latvijas un Sanktpēterburgas. Trīs vasaras tur dzīvoja krievu ģimene, un viņiem bija bērni manā vecumā. Pirmajā vasarā iemācījos krieviski runāt, otrajā vasarā runājām jauktā valodā un trešajā viņi runāja latviski. Es dienām varēju ar lupu skatīties un pētīt skudras, kukaiņus. Kad dzīvojām Rudbāržos, tad mani īpaši aizrāva ceļš no mājam uz skolu. Tur stundām varēju pētīt visu dzīvo radību. Tolaik mamma bija izmisumā, ka stundas beidzās vienos dienā, bet es mājās pārrados tikai ap četriem. No Rudbāržiem pārcēlāmies dzīvot uz Pelčiem. Tā vieta man ļoti patika. Tajā laikā man sāka interesēt arī elektronika. Mans pirmais radio sāka skanēt dienā, kad nošāva ASV prezidentu Kenediju. Tā bija pirmā ziņa, ko dzirdēju no sava pašbūvētā radio.”

Plašu jomu speciālists

“Kazdangas tehnikumā esmu pabeidzis zootehniķus. Kursā bija 29 meitenes un es vienīgais puisis. Pēc tam Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā studēju veterināriju. Varu lepoties ar to, ka tolaik zināju vairāk nekā citi, jo manas fotogrāfa iemaņas izmantoja docenti. Pēc tam strādāju Krotes kolhozā zivkopības jomā, pēc tam aizgāju uz strādāt uz Aizputi līdz ieraudzīju avīzē sludinājumu un pārcēlos uz Rudbāržiem, kur tolaik cēla cūku kompleksu. Tur vajadzēja kvalificētus speciālistus. Kad atjaunotās neatkarības Latvijā Rudbāržu saimniecība sāka izjukt, tad mani uzrunāja Kuldīgas policijas priekšnieks. Tad sāku strādāt kā Rudbāržu pagasta policijas inspektors. Esmu strādājis dažādās jomās – zivkopībā, celtniecībā, kā elektriķis, dīdžejs, televīzijas operators, dabas pētnieks, traktorists un vēl.”

Pasaules mēroga notikums – Skrundas lokators

Ints Folkmanis kā neformālais novērotājs bija viens no pirmajiem, kas izteica ideju par svešā karaspēka izvešanu no Skrundas: “Kad 70. gados atnācu dzīvot uz Rudbāržiem, tā ne televizoru, ne radio nevarēja normāli paklausīties. Tolaik neviens par lokatoru neko nezināja. Tik vietējie runāju, ka tur uzcelta kāda rūpnīca, fabrika. Protams, ka nebija grūti konstatēt, ka tur ir milzīgas jaudas, liels elektrības patēriņš. Tolaik ar Jāni Kalviņu un Silvu Bendrāti kā entuziasti darbojāmies, lai par šo tēmu runātu daudz un dikti. 1988. gada notika gājiens pret Skrundas lokatoru, kas bija kā stimuls tam visam. Pēc tam Kuldīgā publiski atļāvos no tribīnes parunāt par to, kā mums šeit notiek, kā ar veselību, un tad notikumi tālāk sekoja viens pēc otra.”

Dokumentēt ikdienu

“Filmēt un fotografēt man ir paticis visu dzīvi. Arī šobrīd braucu uz dažādiem pasākumiem, kurus labprāt iemūžinu. Esmu pateicīgs sievai, ka viņa mani atbalsta hobiju realizēšanā. Starp citu arī viņai ir ķēriens fotogrāfēšanā. Gadu laikā daudz arhīva materiālu ir iekrājies. Ir jau interesanti paskatīties, kā ir bijis. Daudzos notikumos esmu bijis klāt. Sāku publicēt gadu laikā filmētos notikumos skolās, pagastos, Kuldīgā. Dažbrīd jau liekas, kam tas viss ir vajadzīgs.”

Kādi ir mīļākie svētki?

“Atmiņā palikuši dažādi svētki. Tādi, kas saistās ar Skrundas radaru – spridzināšana, izslēgšana, pēdējā kareivja iziešana. Patīk valsts svētki, pirmie baltā galdauta svētki Kuldīgā bija ļoti skaisti. Patīk arī Jāņi un Ziemassvētki. Tā ir kopā sanākšana, svecīšu padedzināšana.”

Kas dod enerģiju?

“Tā ir mana dzīvesbiedre, un arī pašam ir iekšējs dzinulis iet un darīt.”

Kāds ir mīļākais ēdiens?

“Garšo gan siļķe ar kartupeļiem, gan skābputra, grūbu biezputra, pikantie ēdieni. Sievai ļoti labi izdodas kartupeļu biezputra. Visbiežāk gatavojam abi kopā.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauns?

“Ja 18 gados būtu ar šo prātu, tad būtu lielas lietas izdarījis. Tā grūti iedomāties. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.”