Rubrika "Esi viens no" ar Jāni Ābolu

Skrundenieks Jānis Ābols pirms gada pabeidzis mācības Baltijas Pastorālajā institūtā. Kā viņš saka, tad tā nav profesija, un nav darbs, tas ir kaut kas vairāk -  tas ir aicinājums no Dieva. Šobrīd viņš kalpo Brocēnu baptistu draudzē, un par to ir pateicīgs, ka Dievs devis šādu iespēju. Viņa dzīves moto ir censties vadīties pēc Jēzus dotā baušļa: “Mīli Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un visa sava prāta. Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu!”

“Esmu dzimis Saldū, bet visa bērnība pavadīta tepat netālu no Skrundas – pagastā, kura nosaukumu zina visā Latvijā – Pampāļos. Tā ir mana bērnības laimīgā zeme. Mēdzu smieties, ka piedzimu un uzaugu skolā, jo gan mamma, gan tētis bija skolotāji. Pat vienā no pirmajām fotogrāfijām sēžu sporta zāles vidū. Skolas gados mīļākie mācību priekšmeti bija fizkultūra un dziedāšana. Tā arī cauri dzīvei šīs lietas - sports un mūzika mani pavadījušas, lai kur būtu. Skolas laikā, mazliet iemācījos spēlēt ģitāru, un to arī visu laiku esmu darījis – spēlējis un dziedājis. Pārsvarā tas bijis prieka pēc, bet, kopš iepazinu un pieņēmu Kristu, šis vaļasprieks kalpo kā slavēšanas instruments. Tas ir tik interesanti, kad ieraugi, ka nekas cilvēka dzīvē nenotiek nejauši, ka Dievs tev iedod dāvanu, ar ko tu vari būt noderīgs.”

Skrunda - īpaši mīļa un tuva

“Vairāk kā 15 gadus Skrundu saucu par savām mājām. Visi man tuvākie cilvēki – mamma, māsa un māsas meita ar ģimeni, arī sievas brāļi, māsas un tētis ar ģimenēm dzīvo Skrundas pusē. Kopš bērnības mēdzu te braukt ciemos pie omas. Viesošanās asociējās ar apaļo galdu, mežģīņu galdautu, kura vidū gandrīz vienmēr bija izceptas biezpiena “piškas”, apkaisītas ar pūdercukuru. Tagad pats dažreiz mēdzu izcept šos gardumus. Kādas divas nedēļas esmu arī mācījies Skrundas mūzikas skolā, bet tāda pirmā lielā Skrundas iepazīšana sākās pēc pamatskolas beigšanas, kad trīs gadus mācījos Skrundas vidusskolā. Te pavadītas trakās jaunības dienas. Skrunda man saistās ar vietu, kas ir klusa un tajā pašā laikā darbīga. Gluži kā Venta, kas mums te līdzās plūst - tā nav skaļa, bet nemitīgā kustībā. Ļoti iepriecina, ka pilsēta ar katru gadu kļūst arvien sakoptāka. Ja jāmin kāda vieta, tad tā noteikti ir Ventas taka, kur vari mierīgi pastaigāties, apsēsties un paklusēt – vienkārši izbaudīt Dieva dāvātu mieru. Tas pats sakāms par līdzās Skrundai esošo silu. Tik skaists un tīrs mežs. Labprāt pa to braukājam ar velosipēdiem, ziemā ar slēpēm vai ragaviņām. Neteikšu ka bieži, bet dodamies sēņu medībās.”

Ģimene ir pats vērtīgākais

“Ja ir kaut kas ar ko lepojos Skrundā un vispār, tad tās ir stiprās ģimenes. Manā vērtību sistēmā pirmā vieta ir Dievam, kā visa radītājam un uzturētājam, un uzreiz pēc tam tā ir ģimene. Mēs esam kupla saime – sieva Rudīte, meitas Lelde un Letīcija, dēli – Jānis Kārlis un Ansis Timotejs. Mana ģimene ir tas par ko esmu neizsakāmi pateicīgs Dievam. Katru rītu kopā ar sieviņu pateicamies un aizlūdzam par mums. Katram no mums ir dots īpašs talants vai pareizāk būtu teikt – Dieva dāvana, ko cenšamies arī pielietot savās dzīvēs. Visvairāk sirdi silda reizes, kad visi varam būt kopā. Kad domāju par īpašajiem svētkiem, ko svinam, tad tās ir bērnu dzimšanas dienas, Ziemassvētki, kā arī Latvijas neatkarības svētki – gan 18.novembris, gan 4. maijs. Latvijas svētkos mums tradīcija ir, ka katrs izvēlas divas lietas, kuras ražotas Latvijā. Tad klājam galdu ar sarūpēto un esam kopā, spēlējam galda spēles, runājamies, pasmejamies. Tas arī ir būtiskākais.”

Pedagoga darbā nostrādā sešpadsmit gadus

“Pēc profesijas esmu sporta skolotājs, tāpat kā mans tētis. Atceros, ka bērnībā sev teicu – lai nu ko, bet skolā gan nekad nestrādāšu. Ir tāds teiciens, ja vēlies sasmīdināt Dievu, tad izplāno savu dzīvi. Tas ir par mani. Man ir tā dīvaini, kad domāju par darbu. Cik sevi atceros, tad ir bijušas dažas reizes, kad tiešām meklēju darbu, bet parasti darbs atrod mani. Tā arī ar to sporta skolotāja profesiju bija – dažādu apstākļu sakritība un sāku strādāt skolā. Pedagoga darbā esmu nostrādājis sešpadsmit gadus dažādās skolās. Esmu no skolotājiem, kam gribās un patīk skriet skolēniem līdzi, darboties un parādīt praktiski, ka viss ir iespējams. Neizsakāmi liels gandarījums ir, kad redzi – stundas sākumā bērnam bija paniskas bailes no lēciena pār buku, bet stundas beigās viņš prasa, vai vēl starpbrīdī varēs palēkt. Tas jau ir skolotāja uzdevums – atrast pieeju bērnam, lai iedrošinātu un ieinteresētu viņu. Ja to izdodas panākt, tad savu uzdevumu esi izpildījis.”

Dievs ir visur esošs un visu zinošs

“Kopš iepazinu Dievu, esmu pieredzējis kā Viņš vada un maina manu dzīvi. Tie, kas mani pazina pirms gandrīz divdesmit gadiem, arī noteikti varētu apliecināt – ka biju pazudis cilvēks. Tad, kad biju zemākajā punktā, tad bija izmisuma kliedziens – Dievs, ja tu esi, tad palīdzi man tagad. Nākamo dienu, nedēļu un mēnešu laikā mana dzīve izmainījās par 180 grādiem. Dievs man atbildēja tik tieši un nepārprotami, ka sapratu – es gribu būt Viņa tuvumā visu laiku. Dievs man dāvāja mieru sirdī, paļāvību, ka ir lietas ko nav manos spēkos kontrolēt un ietekmēt. Bet pāri visam Viņš man deva ģimeni. Viņš arī turpina vadīt. Zinu, ka ja vispār ir kaut kas, kas mums var dot spēku, iedvesmu un enerģiju, tad tas ir Dievs – vienalga, kur un kad tu Viņu sastop. Pie jūras, mežā, baznīcā, vai savā ģimenē. Galu galā Viņš ir tas, kurš visu ir radījis.”

Mīļākais ēdiens?

“Tie kas mani mazliet pazīst, zina, ka ja nu gadījumā tuvumā ir kūka, tad labprāt apēdīšu divus gabaliņus. Man pašam sagādā baudu gatavot visdažādākos ēdienus, un iepriecināt ģimeni un ciemiņus.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauns?

“Mūsu dzīvei nav melnraksta. Nedomāju, ka ir kāda vienota recepte kā pareizāk nodzīvot dzīvi šeit uz zemes. Mēs dzīvojam, priecājamies, skumstam, kļūdāmies, klūpam un atkal ceļamies. Dievs mūs ir radījis ar izvēles brīvību – ticēt Viņam vai nē. Atsaukties Viņa aicinājumam, vai stūrgalvīgi domāt, ka viss manā dzīvē ir atkarīgs tikai no manis paša. Es ticu, ka Dievam priekš ikviena cilvēka ir savs plāns – tur nav nejaušību! Tikai manas un tavas izvēles.”