Rubrika “Esi viens no” ar Janu Kozjuru

Rudbāržniece Jana Kozjura ikdienā strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Skrundas vidusskolā. Viņas dzīves moto mēdz ik pa laikam mainīties, jo, sasniedzot kādu mērķi, viņa skatās uz dzīvi jau citādi: „Kamēr ir sapnis, tikmēr ir prieks dzīvot” – tā uz dzīvi skatās šobrīd. To, vai priecāties par jaunu dienu, izlem tikai tu pats.”

“Esmu dzimusi Kuldīgā, pirmos 9 mēnešus dzīvojām Pelčos, tad pārcēlāmies uz Rudbāržiem. Jau 48 gadus esmu rudbāržniece, bet 25 no tiem dienas lielāko daļu pavadu Skrundā. Skrundas kodols viennozīmīgi ir skola, tāpēc lepojos, ka esmu daļa no tās. Arī te es jūtos kā mājās. Varētu sacīt, ka man tās ir divas – daļa manis mīt Skrundā, daļa – Rudbāržos. Darbs, pienākumi, atbildība, skolēni, kolēģi – tā ir Skrunda. Mājas ar lielo M tomēr ir Rudbāržos, te ir ģimene, draugi, pazīstams katrs kaktiņš, katrs cilvēks. Man ir prieks par ikviena novadnieka panākumiem karjerā un ģimenes dzīvē. Lielākoties mēs visi esam saistīti, jo bez izglītības cilvēkam neizaugt.”

Humors – neatņemama dzīves sastāvdaļa

“Katram cilvēkam ir vairākas šķautnes. Es esmu meita, sieva, mamma, vedekla, draugs, skolotāja un es pati. Ģimenē esam pieci divkājainie un divi ar četrām kājām. Vīram Naurim mēs, meitenes, esam princeses. Arta, Rūta un Nata ir labākais, ko esam radījuši, jo panākumi darbā un ģimenes stabilitāte nekad nebūs mērāmi ar vienu olekti. Es esmu visai šerpa, ātri uzšvirkstu, savukārt Nauris ir mierīgs un nosvērts. Bieži uzdodu sev jautājumu, kā esmu izpelnījusies tādu vīru, kas spēj pieņemt visus manus niķus un stiķus? Un tad pati sev atbildu – nav jau man ne vainas! Kozjuriem raksturīgs ir humors, ko ne visi saprot, tomēr tas mums palīdz dažādās dzīves situācijās rast vienotību. Arī mūsu topošie znoti abi jau pieraduši, ka neērtos jautājumus var risināt ar jociņiem. Ikdienas tvaiku mēs mazinām dabā. Nauris mūs jebkurā gadalaikā ved lielajā pastaigā uz mežu – kājas nogurušas, bet prāts top skaidrs. Visi cenšamies dzīvot ar apziņu, ka „esi atbildīgs par tiem, ko pieradini”.

Svarīgs ir laiks sev

“Ideāls vakars man ir, ja varu palasīt pāris stundas grāmatu. Šis ir laiks tikai pašai sev. Ne vienmēr ir svarīgi lasīt nopietno literatūru, baudu arī pavisam triviālus romānus, jo viss, kas ieved tevi citā pasaulē, atbrīvo prātu no ikdienas stresa. Reizi mēnesī noteikti apmeklēju kādu koncertu vai noskatos teātra izrādi. Pirmdienas vakaros esmu kopā ar Rudbāržu amatierteātra dalībniekiem – šobrīd top jestra komēdija, tāpēc nedēļas sākums ir visai jautrs. Laiks tikai sev man ir svarīgs, ja neesmu ar sevi apmierināta, jūtos nogurusi no darba pienākumiem, tad šie īpašie brīži ir kā restarts jaunai dienai.”

Šaubas par izvēlēto profesiju nav bijušas

“Pamatskolas gados mācījos Rudbāržos, vidusskolas gadus pavadīju Skrundas vidusskolā, savukārt bakalaura grādu filoloģijā un skolotājas kvalifikāciju ieguvu Liepājas Pedagoģijas augstskolā. Jau 5.klasē zināju, par ko strādāšu nākotnē, jo man tik ļoti patika skolotāja Maija Muižarāja, kas tolaik bija mana latviešu valodas skolotāja, ka šaubu par nākotnes profesiju nebija. Liela lomu tajā, ka atgriezos strādāt skolā, kur ieguvu vidējo izglītību, bija direktoram Ilgvaram Mielavam, kurš īsi pirms augstkolas beigšanas kādu dienu pieklauvēja pie kopmītņu durvīm un aicināja mani pievienoties Skrundas vidusskolas kolektīvam. Piekritu. Jau 26. gadu strādāju mūsu skolā un ne mirkli neesmu to nožēlojusi. Nezinu, vai ir vēl kāda profesija, kur katru dienu tu ne tikai kādam atdod daļiņu no sevis, bet arī pretī saņem tik daudz! Protams, ne vienmēr viss ir tā, kā to vēlētos, tomēr skolā esmu es pati. Esmu sapratusi - skolā ne mirkli nedrīkst tēlot. Bērniem jāredz visa emociju gamma. Tikai tā tu vari būt patiess pret sevi un sniegt labāko citiem. Man ir veicies ar skolēniem, domāju, ka esam pieņēmuši viens otru, tāpēc labi sadzīvojam.”

Kādi ir mīļākie svētki?

“Lai gan esmu dzīvespriecīga meitene, tādu sevišķi mīļu svētku man nav. Es labi varu justies visparastākajā nedēļas dienā, dzerot tēju ar draugiem. Man nevajag konkrētu datumu, lai svinētu dzīvi.”

Kāds ir mīļākāis ēdiens?

“Man pat nav mīļākā ēdiena! Garšo viss, kas nav pašai jāgatavo.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauna?

“Ja varētu pagriezt Laika mašīnu atpakaļ un man būtu 18 gadi, es uzsistu sev uz pleca un teiktu:,, Aiziet, dari visu, ko sirds kāro un prāts atļauj!”