Rubrika “Esi viens no” ar Jurģi Mickus

Jurģis Mickus ikdienā dzīvo Aizputē, bet strādā par ceļu meistaru Skrundas iecirknī. Lielu daļu dzīves viņš aizvadījis Skrundā. Viņa dzīves moto: “Būt patiesam pret sevi un citiem, spēt saglabāt mieru, lai kas notiktu un ar drosmi iet dzīvē uz priekšu. Apzināties un novērtēt katru mums doto dienu – katra diena ir īpaša, jāspēj tā piepildīt.”

“Piedzimu Saldus pilsētā 1991.gada 20.augustā, vēsturiski reizē ar “augusta puča” apvērsumu. To es tā atceros, jo bērnībā viena no vecmāmiņām mani sauca par “Pučistu”. Šķiet bērnībā nesapratu, kāpēc tā - domāju, ka tas ir kaut kas ar puķēm saistīts. Tagad smaidot varu atcerēties. Skrundā man patīk Venta, kas vijas garām pilsētai, agrāk bieži pastaigājos ar suni gar Ventas krastu, no  muižas līdz Ventas kalnam, kur pastaigu takas gals. Visa bērnība aizvadīta pie Ventas makšķerējot un peldoties.  Pilskalns ir viena no mīļākajām vietām, reizēm atgriežos tieši tur kopā ar ģimeni, lai pastaigātos. Skrundu raksturoju kā savu dzimto pilsētu – maziņu, bet ar lielu dvēseli, daudz spēcīgu cilvēku nāk tieši no Skrundas. Vienmēr prieks dzirdēt, kad tieši Skrundas vārds izskan plašākā mērogā. Novadā lepojos ar tā iedzīvotājiem. Bieži dzirdēts par jaunajiem uzņēmējiem, kas attīsta savu biznesu vai sirdslietu pārvērš par savu nodarbošanos. Tā pat novadā ir labas tradīcijas svētkiem un sporta pasākumiem. Prieks, ka ir cilvēki, kas rosās un dara labas lietas.”

Skrunda – bērnības takas

“Skrundas saistās ar bērnību, jaunību un tādu pirmo dzīves posmu, ko šeit esmu aizvadījis. Bērnībā un arī vēlāk dzīvoju Dārza ielā, kas Skrundā ir kā mazs rajoniņš. Bērnībā arī uzskatījām, ka dzīvojam savā pasaulē, savā “Dārzenē” kā mēdzām to saukt. Agrāk bijām ļoti daudz bērnu tur. Notika daudz un dažādas izdarības – dažādas sporta spēles, reiz pat tika rīkota sava “Dārza ielas popiela”. Bieži tika spēlētas dažādas spēles, skrējām viens otram pakaļ, daloties komandās un spēlējām “Paroles” un “Policistus un bandītus” uz ričukiem. Ar draugiem cēlām mežā bunkurus un veidojām savu pasauli tur. Reiz pat uzbūvējām milzīgu māju meža vidū. Bijām četri kompānijā ar ko lielāko daļu bērnības pavadījām kopā, blakus Dārza ielā esošajā mežā. Par šo vien varētu veselu grāmatu sarakstīt. Atceroties tos laikus, šķiet dzīvojām brīžiem kā piedzīvojumu filmā.”

Nenovērtējams ir kopā pavadītais laiks

Ģimenē esam četri cilvēki - sieva Santa, audžu dēls Ģirts un meitiņa Viktorija. Mums ir arī divi suņi Ārčijs un Kriksis, kā arī kaķene (mūsu seniore 16 gadi) vārdā Pele. Nu jau trešo gadu arī rūpējos par savu mazo vistu saimi. Ģimene man ir viss, atbalsts, motivācija, iedvesma un stimuls dzīvē tiekties uz augšu. Īpaši un lieli svētki mūsu mājās ir meitiņas dzimšanas dienas svinības. Tās ir vasarā un tad ciemos brauc visas omes un opji , sievas un mani tuvākie radinieki un sanāk viena liela dārza ballīte. Viktorijas dzimšanas diena ir tuvu mūsu kāzu jubilejai, tā ka svētki ir ļoti īpaši. Vēl pie mums īpaši tiek atzīmētas arī suņu dzimšanas dienas, tad mīluļi tiek lutināti ar viņu gaumē gatavotām tortēm. Patiesībā katras brīvdienas, ko pavadām kopā ir kā svētki.”

Sportam liela nozīme

“Hobijs ir sports, un ģimenē sportojam visi četri. Ar savu sportošanu laika gaitā esam devuši motivāciju sportot arī citiem tuviniekiem. Sirdij vistuvākais ir skriešanas sports, ar to es nodarbojos visu gadu, bet visaktīvāk pavasarī, vasarā un līdz pus rudenim. Šogad aktīvi piedalāmies skriešanas seriālā Stirnu buks. Trīs reizes esmu noskrējis Rīgas maratonu, un šogad piedalījos savā pirmajā ultra maratona distancē seriāla Stirnu buks 3.posmā Rēzeknē, kur noskrēju 76km. Paralēli skriešanai trenējos trenažieru zālē, esam izveidojuši, mazu zāli mājās, kurā arī trenējamies. Aktīvākais periods ir rudenī un ziemā, kad gatavojamies powerliftinga sacensībām Latvijas kausa un Latvijas čempionāta stieņa spiešanā guļus sacensībām. Arī šajās sacensībās startējam kopā  visa ģimene un sasniedzam augstus rezultātus.”

Hobjii man dod fiziskās sajūtas. Tā pirmkārt ir mana veselība, jebkura ikdienas darbība, aktivitāte vai kustība ir daudz vieglāka, kā mazāk aktīvam vai mazkustīgam cilvēkam. Sportošana mums ir kā daļa no ikdienas rutīnas, jo treniņi ir regulāri un vai tas ir stadions, vai trenažieru zāle, mums bieži līdzi ir meitiņa, kam varam rādīt piemēru. Sports mums ir kā pienākums un reizē arī izklaide, jo katras sacensības ir kā svētki, bet lai tām sagatavotos ir vajadzīgs treniņu process, kas ir kā pienākums. Laiku un spēku atrast nav problēmu. Tomēr, ja gadās kādreiz izlaist kādu treniņu, tad protams ir nedaudz jāpiespiež sevi, lai ietu un pakustētos. Ja iet un dara, tad īpašu spēku vai laiku atrast tam nevajag, jo tas jau ir kā ikdienas sastāvdaļa. Protams, no daudzām, citiem ikdienišķām lietām, sanāk atteikties.”

Novērtēt to, kas ir dots

“Esmu pabeidzis Saldus tehnikumā, ceļu būvtehniķa profesiju. Vēlāk Rīgas Stradiņu Universitātes Liepājas filiālē mācījos par Veselības sporta speciālistu, kurā ieguvu savu pirmo augstāko izglītību. Pēc devītās klases kaut kā izlēmu, ka gribu mācīties par ceļu nozari. Vēlāk sevis pilnveidošanai izvēlējos izmācīties par veselības sporta speciālistu, jo gribējās apgūt kaut ko sev saistošu, paralēli iegūstot arī augstāko izglītību. Šeit man gribās teikt, ka mazas idejas noved pie kā liela. Stradiņos iepazinos ar sievu Santu - bijām kursa biedri divu ar pus gadu garumā. Darba ikdienas dzīve sastāv no darbu plānošanas un organizēšanas. Neesam liels kolektīvs, bet ir ikmēneša un sezonas darbi, kas jāpaveic. Tā pat ir jātur modrā acs uz autoceļiem, jo uz ceļa mēdz notikt daudz un dažādas situācijas. Tā pat darba procesā bieži palīdzam blakus iecirkņiem. Darba ikdiena sastāv no saziņas ar kolēģiem, reizēm situācijas pamainās un kaut ko nākas mainīt, jāspēj ātri noreaģēt.”

Kādi ir mīļākie svētki?

“Patīk Ziemassvētki, tad mazā ģimenes lokā sanāk tā mierīgi pasvinēt un svētkos pabūt kopā. Mums ģimenē katrs brīdis kopā ir kā mazie svētki.

Kas dod enerģiju?

“Enerģiju dod mani mīļie cilvēki un dažādi dzīves izaicinājumi. Kad pats apzinies un novērtē savu ikdienu, tad jau gribās viņu aizvadīt enerģiski. Enerģiju dod tā apzināšanās, ka spēju darīt to, kas citiem ir liegts vai nav iespējams (darbs, sports, kaut kur aizbraukt, samīļot savējos utt).”

Kāds ir mīļākais ēdiens?

“Ikdienā ēdu patiesībā diezgan daudz, jo daudz patērēju. Garšo dažādi saldumi, sievas gatavotais uzpūtenis un kūkas. No ēdieniem labprāt ēdu makaronus dažādos veidos pagatavotus.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauns?

“Grūti kaut ko ieteikt, jo zināms dzīves nogrieznis ir nodzīvots. Dzīvē pieņemtie lēmumi mani atveduši pie dzīves, par kādu pirms gadiem desmit varbūt tikai sapņoju. Droši vien sev ieteiktu būt drosmīgākam izbaudīt katru dienu un novērtēt to kas dots.”