Rubrika “Esi viens no” ar Kārli Kliemani

Skrundenieku Kārli Kliemani ikdienā var sastapt kā volejbola treneri Skrundas vidusskolas sporta zālē, un kā sporta pasākumu organizatoru Skrundā. Viņa dzīves moto: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.”

“Esmu dzimis Kuldīgā, bet visu bērnību pavadīju un dzīvoju Skrundā. Kuldīgas novadā dzīvoju jau kopš dzimšanas. Vidusskolas gadus pavadīju Murjāņos, bet mājas vienmēr ir bijušas Skrundā. Šo vietu raksturoju un sasaistu ar mieru. Tā ir vieta, ko saucu par mājām. Patīk daba, kas ir ap Skrundu, skaista upe, un tās mazās pietekas, bagātīgi meži, kur var pavadīt brīvo laiku gan staigājot, gan sēņojot. Savā novadā lepojos ar vietējiem cilvēkiem. Lai arī daudz draugi šobrīd Skrundā nedzīvo, tie vienmēr Skrundu sauc par mājām un vietu no kurienes nākuši. Ar tiem arī lepojos, kuri Skrundas vārdu nes tālāk savās dzīves gaitās. Ir novērojams, ka daudzi atgriežas atpakaļ šeit dzīvot, kas norāda uz to, ka šajā vietā ir savs šarms un mīlestība pret savu pilsētu.”

Ģimene ir svarīga

“Ģimenē esam četri - vecāki un jaunāks brālis. Ģimenes atbalsts vienmēr ir bijis ļoti liels, it īpaši manās sportiskajās gaitās, kur vecāki vienmēr atbalstīja un bija klāt. Brauca uz manām sacensībām pat ārpus valsts. To pašu varu teikt par savu līgavu Sintiju, kura ir mana lielākā atbalstītāja un motivācijas devēja. Ziemassvētki ir laiks, kad visa ģimene sanākam kopā. Šajos svētkos pavadām laiku kopā, dāvinam viens otram dāvanas, un svētki katru reizi tiek pavadīti ļoti pozitīvi, kas rada mājas sajūtu un parāda to, cik ģimene ir svarīga.”

Hobijos rod spēku

“Mani hobiji un vaļasprieki jau kopš agra vecuma ir makšķerēšana un volejbols. Noteikti esmu iespaidojies no vecākiem, jo abi vecāki spēlēja volejbolu un ar tēti bieži devāmies makšķerēt. Ir pagājuši 20 gadi, bet vēl joprojām to daru un turpināšu darīt. Katrs no šiem hobijiem dod savas emocijas, tādēļ tie ir tie, kas mani visvairāk ir aizrāvuši. Lielākoties makšķerēt dodos viens, tur arī atslābinos. Pavadot laiku pie dabas, tajā brīdī tiek aizmirstas visas ikdienas rūpes un problēmas. Esi tikai tu un daba. Savukārt, spēlējot volejbolu, emocijas ir pilnīgi pretējas, tā noteikti nav relaksācija un atpūta. Tiek izlikta visa enerģija un emocijas, vienmēr cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos, lai uzvarētu. Varu teikt, ka volejbols nav sporta veids, bet gan dzīvesveids, jo no tā tik viegli prom tikt nevar. Šie hobiji ir tik tuvi sirdij, ka lai arī darba diena ir bijusi gara un grūta, spēka tiem vienmēr pietiek.”

Enerģiju dod apkārtējie cilvēki

“Pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas absolvēšanas daudzi gāja mācīties LSPA par treneriem, bet es teicu, ka to nekad nedarīšu.  Pēc vairākiem gadiem radās iespēja Skrundā strādāt par sporta pasākumu organizatoru un kopš tā brīža atgriezos atpakaļ Skrundā. Mani uzrunāja mans bijušais volejbola treneris Ainārs Zankovskis, kurš mani pierunāja iet mācīties par treneri, un šo izvēli nenožēloju, par ko arī viņam liels paldies. Apvienot mācības ar darbu nebija viegli, bet bija to vērts, jo šobrīd patīk tas, ko daru. Enerģiju un motivāciju darbam dod cilvēki ar ko saskaros ikdienā. Trenera darbā patīk redzēt jauniešus un bērnus, kuri nāk uz treniņiem ar pozitīvām emocijām. Redzēt to, ka viņiem šis sporta veids sagādā prieku. Veidojot sporta pasākumu ir līdzīgi, redzot to, cik dalībnieki ir priecīgi, atsaucība ir liela, tas dod motivāciju un vēlmi turpināt iesākto. Šajā ziņā abas šīs profesijas ir vienādas, jo enerģiju dod apkārtējie cilvēki, kas apmeklē pasākumu vai jaunieši, kuri nāk uz treniņiem.”

Mīļākie svētki?

 “Tie ir Jāņi - draugu un radinieku kompānija, skaistais vasarīgais laiks. Vienmēr tiek izdomātas interesantas aktivitātes, un ir iespēja atpūsties no ikdienas darbiem.”

Kas dod enerģiju?

“Vislielāko enerģiju dod Sintija, jo ar viņu kopā pavadu visvairāk laika, un apkārtējie cilvēki ar ko saskaros darbā. Mani uzlādē pozitīvās emocijas un priecīgi cilvēki.”

Mīļākais ēdiens?

“Man patīk garšīgi paēst, taču izvēlēties mīļāko ēdienu ir diezgan grūti, jo mājās gatavojam daudz un dažādus ēdienus, piemēram, lazanja un no saldā ēdiena gan nekad neatteikšos.”

Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauns?

“Nekad nevar zināt vai pieņemtās izvēles būs pareizas vai nē, to var uzzināt tikai laikam ejot uz priekšu. Ko es ieteiktu sev, ja atkal būtu 18. gadus jauns? Neteiktu neko, jo dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ja būtu ko mainījis savās izvēlēs, tad šobrīd iespējams neatrastos šeit un nedarītu to, ko daru.”