Loreta Robežniece ir skrundeniece vairākās paaudzēs. Ikdienā strādā Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrā, darbojos biedrībā “CURONICA’’. Viņas dzīves moto: “Neglabā visu īpašam gadījumam. Šodien ir īpaša diena.”
“Esmu dzimusi Kuldīgā, bērnību pavadīju Skrundas pagasta “Rautēnos” pie omes Natālijas un Skrundā. Neesmu apmeklējusi bērnudārzu. Bērnību atceros kā laimīgas bērnu dienas, kurās sētas bērni un draugi pavadījām laiku, rotaļājoties, veidojot izrādes, uz kurām aicinājām skatītājus, ar peldēšanos Ventā, slēpošanu, slidošanu, braukājot ar riteņiem. Ja vecāki lika, tad stāvējām rindā, gaidot desu pievedumu. Katrs skrējām uz savu dzīvokli, ja rādīja multfilmas par Vilku un zaķi. Sētā lielākie pieskatīja mazākos. Mums bija strikti noteikts ar svešiniekiem nesarunāties un līdzi neiet. Kādu periodu baidījāmies, ka melnā VOLGA ar numuru 00 un trim antenām zog bērnus. Iespējams, tā bija mūsu vecāku noruna, lai mazliet ierobežotu aktivitāšu teritoriju. Vasarā ar tumsu ieradāmies mājās, lai nākamajā dienā atkal izdomātu mums tīkamākās nodarbošanās.
Vieta, kas iedvesmo
“Man patīk visas mūsu pilsētai raksturīgās “kartīšu” vietas, kas ir sakoptas, labiekārtotas, cilvēku dzīvesstāstu piepildītas. Interesanti, ka katrai paaudzei šīs vietas saistās ar ko citu. Piemēram, kādam Ventas kalns saistīsies ar griezekli “Ventas stega”, kādam ar šļūkšanu no kalna ziemā, kāds atcerēsies, ka reiz tur bija šautuve. Man patīk pārvietoties pa Skrundas celiņiem un takām starp mājām. Šajās taciņās ir kāds īpašs šarms un prakticisms, jo var nokļūt ātrāk no punkta A uz punktu B. Šo vietu raksturotu kā vietu, kur katrs ielas stūris, katrs pagalms un katrs skvērs ir kā draudzīgs sveiciens, kur visi zina visus un visi atceras laiku, kad viens otru pirmo reizi satika. Pat tad, kad laiks iet un pilsēta mainās, šī mazpilsēta paliek stabila un mīļa. Man vienmēr ir lepnums par mūsu ļaudīm, kas ikdienā, dara savu darbu un iegulda tajā sirdi. Sastopot kādu novadnieku citviet ļoti patīk, ka mani uzrunā: “Sveika, skrundeniec!”
Ģimene – dzīves kodols
“Mani tuvākie ģimenes locekļi ir dzīvesbiedrs, dēls ar ģimeni, mamma. Tas ir mans centrs, pārējais ir pakārtots. Kad sanākam kopā ar vīra māsu ģimenēm, radiem, draugiem, tad skaitlis parasti ir 35+ cilvēki. Svētki ir jāsvin, tādēļ dažādos sastāvos un daudzumos ģimene esam kopā latviešu tradicionālajos svētkos vai svinamajās dienās. Ik gadu izbaudām SKRUNDAS svētkus. Mūsu īpašie svētki ir reizi piecgadē kopā ar ģimeni, radiem un draugiem svinēt 30. jūliju - Robežnieku kāzu dienu. Jaunas tradīcijas svētku svinēšanā ienesis mazdēls Olivers. Kopā izdomājam, ko varētu interesantu piedzīvot. Esam brokastojuši kokā, devušies ekspedīcijās, piknikā traktora piekabē, naktī vērojuši meža kukaiņu un dzīvniekus, kopā braucam uz dažādiem kultūras pasākumiem. Šogad maijā jau septīto gadu Upes ielas sētā tika organizēta Olivera ballīte.”
Vaļasprieki kā ikdienas piepildījums
“Man ir dažādi hobiji. Teātra apmeklējumi, ceļošana, darbošanās lauku mājās, pirts lietas pie drauga, durvju atjaunošana, zāļu tēju vākšana. Kā jau sievietei ar latvieša gēnu neizpaliek prieks par siltumnīcu un mazdārziņu, ko saucu par izmēģinājuma lauciņu, jo katru gadu, gribas iestādīt ko nebijušu. Katrs vaļas prieks ir piepildījums, gan ķermenim, gan dvēselei. Katra lieta un darbošanās ļauj apgūt dzīvi un baudīt to. Izvēlos darīt lietas, kas man patīk un uzlādē. Laiku tam nevajag meklēt, ja gribas darīt, tad ir jādara.”
Iet laikam līdzi
Pēc vidusskolas devos mācīties uz Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, apgūstot pasākumu režiju un kultūras darba organizēšanu. Vēlāk Liepājā ieguvu bakalaura grādu kultūras darba vadībā, maģistra grādu sabiedrības vadībā. Savas zināšanas vienmēr esmu papildinājusi, lai ietu līdzi laikam un darāmam darbam. Pirms gada ieguvu kvalifikāciju ēku apsaimniekošanā un civilajā būvniecībā, jo tas ir saistīts ar manu šodienas pamatdarbu. Darbs kultūra jomā mani interesēja no vidusskolas laikiem. Patika darboties amatiermākslas kolektīvos - teātra pulciņā, diskotēkā “Kurši”, vadīt pasākumus, koncertus. Iedrošināja toreizējā kultūras nama direktore Mārīte Tože, un tad jau tikai atlika mācīties. Paralēli darbiem vienmēr esmu papildinājusi zināšanas psiholoģijā, vadībā, mūsdienu tehnoloģiju pielietošanā. Daudzu gadus esmu strādājusi pašvaldībā – par savu darbavietu esmu saukusi Skrundas TV, kultūras namu, domi. Šodien strādāju Valsts aizsardzības centra struktūrā. Katrs darbs devis un dod neizmērāmu pieredzi un liek prātu uzturēt formā. Uz labiem darbiem esmu diezgan ātri “samusināma”. Iedvesma parasti rodas, esot kopā domubiedriem. Patīk darboties ar tādiem cilvēkiem kuru moto ir: “Darām! Ja nu mums izdodas?”
Mīļākie svētki?
“30. jūlijs. Tas ir vasaras pilnbrieds, sanākam kopā lauku mājās, svinam dzīvi, pateicamies par labiem cilvēkiem apkārt. Baudām.”
Kas dod enerģiju?
“Pavasara saule, ūdens, laba izrāde, sarunas ar draugiem, izsmiešanās no sirds, uzrakt dārzu ar lāpstu, tase melnas kafijas, pasaules izzināšana kopā ar Oliveru, tūkstošiem lietu un notikumu.”
Kāds ir mīļākais ēdiens?
“Mammas ceptās, marinētās reņģes.”
Ko ieteiktu sev, ja atkal būtu 18 gadus jauna?
“Dzīvē nāksies piedzīvot neticami daudz, tādēļ jebkurā situācijā atceries, ka dzīve nav noturama, bet tā ir vērtība.”