Rubrika “Esi viens no” ar Maiju Rubeni

Skrundeniece Maija Rubene ir pašnodarbināta pirmsskolas sākumskolas skolotāja. Viņas dzīves moto: “Visam ir jābūt līdzsvarā, un tikai tad mēs varam justies mentāli labi. Mums katram vajadzētu atrast laiku līdzcilvēkiem, atpūtai, veselībai, izaugsmei, darbam, un tad pasaule kļūtu gaišāka.”

“Esmu dzimusi Aizputē, bet līdz 10.klasei biju skrundeniece. Pēc tam aizgāju mācīties uz Rīgu un tur paliku divdesmit gadus. Tikai pirms pieciem gadiem, kad sākās Covida laiks, tad pieņēmām lēmumu pārcelties uz Skrundu. Savu bērnību Skrundā atceros ar ļoti siltām atmiņām, un kad ar meitām braucām šeit atpūsties, tad vienmēr stāstīju, cik labi man šeit gājis. Laikam pēc šiem stāstiem, tieši vecākā meita sāka mūs pārliecināt, ka mums vajag dzīvot Skrundā, un viņai tas izdevās, kaut gan pati “nenoķēra’’ šo Skrundas jauniešu burvīgo dzīvi un pēc diviem gadiem, kad šeit pabeidza 9.klasi, tad atgriezās Rīgā.”

Iedvesmo cilvēki apkārt

“Noteikti varu teikt, ka mīlu šo vietu, lai arī šobrīd noteikti Skrunda ir mainījusies kopš manas bērnības, bet tāpat šeit jūtos ļoti labi. Man grūti izcelt vienu vietu, kas man patīk, bet tā noteikti ir daba un miers. Ja Rīgā vienmēr meklēju, kur aizbraukt pastaigāties, tad šeit katru vakaru varu staigāt pa vienām un tām pašām takām un “ķeru’’ baudu no miera un skaistuma, neatkarīgi no gadalaika. Es Skrundā lepojos ar jaudīgiem un pozitīviem cilvēkiem, un šeit tādu netrūkst. Apbrīnoju dažu cilvēku drosmi, enerģiju un degsmi, un tie mani iedvesmo. Pats interesantākais, ka šādi cilvēki nemēdz sūdzēties, cik Latvijā viss ir slikti, viņi apzinās, ka ir problēmas, bet iet un dara savas lietas, nevis čīkst. Man šķiet, ka tikai ar degsmi un pareizo attieksmi mēs varam savu skaisto pilsētu padarīt dzīvīgāku.”

Ģimene – pamatu pamats

“Ģimene man ir gana liela. Man ir burvīgs vīrs un divas meitas, suns, un divas Degu peles. Par dzīvniekiem gan rūpējas meitas, jo tie ir viņu mīluļi. Par savu ģimeni uzskatu ne tikai tos ar kuru esmu zem viena jumta, bet arī māsu, brāli un mammu. Man patīk šī vienotības sajūta, ka mēs esam viens otram, un katrs dzīvojam savu dzīvi, bet zinām, ka jebkurā brīdī varu paļauties, izrunāties, pasmieties kopā ar savējiem. Izņemot brāļa ģimeni, mēs visi dzīvojam Skrundā, un tas ir tik forši. Ģimenei ir milzīga loma manā dzīvē. Novērtēju katru kvalitatīvi pavadītu laiku kopā. Ņemot vērā, ka pa nedēļas vidu gan vīrs, gan vecākā meita ir Rīgā, tad nedēļas nogales pavadām aktīvi. Esmu tāds cilvēks, kurš nemāk sēdēt pie TV, man vajag kustību, dabu,  jaunus iespaidus, tikšanos ar cilvēkiem, tāpēc pārējā ģimene pie mana dzīves veida ir pieraduši un pielāgojušies. Vienīgais, kur man meitas neizdodas pierunāt ir pastaiga pa mežu. Viņas jau mani mēdz mēdīt, atdarinot ar tekstu – “nu, meitiņas aizbraucam sēnītēs. Mums ļoti patīk apmeklēt kultūras pasākumus un kopīgi pusdienot ārpus mājas. Esmu iecienījusi Āzijas virtuvi. Cenšamies vismaz reizi gadā kaut kur aizceļot, kā arī esam lieli escape room fani. Nav vairs palikušas daudz istabas kurās neesam bijuši. Mums patīk baudīt dzīvi, lai nav tikai darbs un mājas. Nedēļas nogalēs, kad esam laicīgi mājās, tad rīkojam galda spēļu vakarus. Svētdienās ir burvīga tradīcija, kad vīrs, kurš ar virtuvi ir uz ‘’Jūs’’ cep pankūciņas, un viņam tās izdodas tik labas, ka visa ģimene un pat meitas draudzene saka, ka brauks ciemos, jo grib Andra pankūciņas.”

Vēlme svinēt svētku

Runājot par svētkiem, tad esmu no tiem, kas atzīmē visus svētkus. Tām nav jābūt lielām ballītēm, bet noteikti piedomāju, kā to dienu padarīt krāšņāku un savādāku - kaut vismazākais nieciņš, sanākt kopā uz kopīgām tematiskām vakariņām. Man grūti saprast tos cilvēkus, kuri saka, kas tad tie  par svētkiem, vai negrib nekad neko svinēt. Manuprāt, tieši šie mazie vai lielie svētki krāso mūsu dzīves un ienes pozitīvas un skaistas atmiņas, ko ielikt mūsu atmiņu albumā. Tikai mēs paši esam atbildīgi kā mēs savu dzīvi veidojam – vai viss ir slikti un neko nevajag, vai tomēr ķeram katru skaisto piedzīvojumu no dzīves.”

Apzināti veidot tādu dzīvi, kādu grib nodzīvot

“Es nezinu vai tos varu saukt par hobijiem, bet ir lietas, kam pievēršu uzmanību un esmu ieviesusi savā dzīvē, jo šīs lietas ir tās, kas man dod enerģiju. Pirmkārt, tā ir cilvēku turēšana man blakus. Esmu ļoti pateicīga, ka manā dzīvē ir palikuši cilvēki ar kuriem esmu bijusi kopā svarīgos dzīves ceļos - Skrundas vidusskola, Rīgas vidusskola, augstskola, darbs. Ar katru šīs dzīves posma cilvēkiem noteikti vismaz vienu reizi gadā tiekamies, un tā sajūta ir tik laba, ka tu zini, ka Tev tepat netālu ir tik sirdij tuvi cilvēki. No hobijiem man patīk lasīt grāmatas, pēdējā laikā ļoti arī klausos podkāstus par sev interesējošam tēmām, piemēram, par bērnu psiholoģiju, kā vieglāk saprast mūsu paaudzes bērnus, ka palīdzēt un atrast zelta vidusceļu. Esmu iedraudzējusies ar sportu un priecājos, ka mums Skrundā ir superīgā Anda, kas palīdz turēties līmenī. Katru vakaru eju pastaigā, lai atslēgtos no dienas skrējiena. Es vispār ļoti apzināti veidoju savu dzīvi tādu, kādu gribu to nodzīvot.”

Atbalsts bērniem un vecākiem

“Pirms otrās meitiņas piedzimšanas strādāju finanšu sfērā, bet pēc dekrēta atvaļinājuma sapratu, ka nevēlos atgriezties ofisā, jo man vajag kaut ko aktīvāku, radošāku un izaicinošāku. Tas pārmaiņu laiks nebija viegls, bija grūti atrast sevi, kas īsti ir tas, ko darīt nākotnē. Paralēli visām šīm pārdomām biju ļoti iesaistījusies abu meitu skolas un bērnudārza dzīvē, un tas mani tik ļoti aizrāva, ka pieņēmu lēmumu iestāties LU pirmsskolas pedagoģijā, un tā arī sākās mans darbs ar bērniem. Pedagoga profesija ir saistīta ar nepārtrauktu mācīšanos. Kopš nolēmu kļūt par pedagogu, tad visu laiku kaut ko mācos. Ir tik daudz dažādu interesanti kursi, kuros iegūt zināšanas, un mani tas ir aizrāvis. Katros kursos uzsūcu visu, kas man var noderēt darbā ar bērniem. Šobrīd darbs ir ļoti aizraujošs, un tāds par kuru jau sapņoju kopš atgriešanās Skrundā. Esmu palīgs un atbalsts bērniem mācībās. Vārds skolotāja man liekas strikts un nopietns. Man labāk patīk teikt, ka esmu atbalsts. Savā skoliņā darbojos ar pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, palīdzot viņiem apgūt jaunās zināšanas, kā arī mammām piedāvāju iziet brīvsolī. Ļoti ceru, ka Skrundas bērniem vajadzēs manu pakalpojumu, un man izdosies saglabāt savu Zinību māju Sapnis.”

Ko ieteiktu sev, ja būtu 18 gadus jauna?

“Daudz savā dzīvē neko nemainītu. Vienīgais būtu priecājusies, ja man tajā vecumā būtu atnākusi apziņa, cik svarīgi ir mācīties un sevi pilnveidot. Tajā vecumā man mācības diezgan maz interesēja.”