Rubrika “Esi viens no” ar Žannu Andži
Skrundeniece Žanna Andže ir SIA “Viesturi AZ” īpašniece. Viņas dzīves moto: “Neatlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien. Nedarīt citam to, kas pašam nepatīk!”
“Skrunda ir maza jauka pilsēta pie Ventas. Bieži vien var uzzināt daudz jauna par sevi, nereti citi zina daudz vairāk par mani kā es pati. Šī vieta ir vislabākā un vismīļākā, jo šeit ir manas mājas. Ar novada un pasaules maiņu šobrīd mazliet biedē tas, ka ielas paliek tukšākas, bet ceru ka nākotnē pilsētas attīstība zels un plauks.”
Darīt to, kas patīk
“Ikdienā uzņēmumā pienākumi saistīti ar klienta apkalpošanu, preču sagādi, pasūtījuma veikšanu darba organizēšanu, lietvedību, grāmatvedību. Viss manos pienākumos jau gandrīz 30 gadu garumā. Lielākā daļa cilvēku domā, ka veikala īpašniekam ir tikai darbs pie kases. Sākumā atvērām veikalu, kas bija saistīts ar pārtiku, vēlāk ar telpu maiņām tas pārtapa par dārzam nepieciešamajām lietām. Uzņēmumam attīstoties, sortiments tika papildināts ar dažādām precēm celtniecībai un mājai. Vēlāk atvērām santehnikas un elektropreču veikalu. Atceros, ka bērnībā ejot uz vietējo veikaliņu pēc maizes, ļoti patika aiziet uz saimniecības preču nodaļu. Pat neienāca prātā, ka darbs būs saistīts ar šo. Iespējams ka visums mūs vada kaut kādos virzienos.”
Neviens darbs neliekas par grūtu
“Bērnība pavadīta Saldus novadā Ezerē, piedzimu pierobežā Mažeikai. Līdz 11 gadu vecumam pavadīju kopā ar vecomāti, vēlāk pēc vecāsmātes aiziešanas mūžībā sakrāmēju savas mantas ķerrā un pārcēlos dzīvot pie brīnišķīgiem kaimiņiem piecu bērnu ģimenē. Toreiz neatceros, ka būtu bijuši sociālie dienesti. Skolā direktore pajautāja, kur dzīvošu, kad vecāsmātes vairs nebija. Ar daudz ko bija jātiek galā pašai. Kad vecāmāte nejutās labi, tad bija jāpalīdz tikt galā ar lopiem. Bija jāiet pļaut zāli ar izkapti, kas man ļoti patika, vasarās strādāju lauku brigādē, kur krāmējām lielās kravas ar sienu, garās vagas ar bietēm bija jāravē. Ir zināms kā ir, kad ganot govis tās bārā iemūk mežā un to baru dabūt ārā nebija vienkārši, bet raudošām acīm tiku galā. 1. septembrī skolas priekšā vienmēr mani izsauca par labi strādātu vasaru. Saņēmu pateicībā grāmatu, tad varēja arī nopelnīt naudiņu. Jau tad bija svarīgi tik pie kādas jaunas kleitiņas. Bērnība deva ļoti stipru mugurkaulu lielajai dzīvei, un tādēļ neviens darbs tagad neliekas par grūtu vai neizdarāmu. Mācījos Zaņas pamatskolā, pa nedēļām paliku internātā. Toreiz macības bija arī sestdienās un garš ceļš bija ejams līdz skolai. Ar ģimenes maiņu pārcēlos uz Ezeres vidusskolu. Pēc pirmā ceturkšņa brīvlaikā no rīta devos uz Zaņas skolu pie klasesbiedriem atpakaļ. Atceros, kā iegāju klasē viņi brīnījās, kā te gadījos. Klases audzinātāja teica, lai nāku iekšā. Vieta klases solā neviena brīva nebija, bet tūlīt puiši aizgāja pakaļ krēslam. Tur pabeidzu 9. klasi.”
Mīļākā vieta pasaulē
“Atnākot mācīties uz Skrundu, tā ir kļuvusi par mīļāko vietu pasaulē. Pēc mācībām Skrundā, turpināju mācības Saldū, tomēr atgriezos atpakaļ Skrundā, jo šeit ieprecējos ar Aldi. Tā veidojot ģimenes māju Ventmalā. Ar lielu aizrautību un degsmi vienmēr darīti mājas darbi. Parasti tie notiek līdz vēlai tumsai, īpaši, ja ir kāda jauna ideja, tad ir daudz jāstrādā, lai būtu prieks atrasties sakoptā vidē. Brīvajā zemes gabaliņā ir iekārtots muzejs “Andžēnu stacija”, kas nu jau kādu laiku ir pieejama arī apmeklētājiem ar iepriekšēju pieteikšanos. Sākumā tur bija siltumnīcas, kurās audzējām gurķus, tos marinējām lielos daudzumos, jo vienmēr kalām plānus kā piepelnīt naudiņu. Vēlāk tas pārtapa par bērnu laukumu. Bieži sēta pilna ar bērniem, nu jau ar jauniešiem. Kā vienmēr teicu, lai labāk nāk visi te, jo tad vismaz zinu, kur bērni atrodas, un ko dara.”
Ģimene ir vērtība
“Lielākā vērtība ir bērni, nevaru iedomāties dzīvi bez viņiem. Ir izaudzināta meita Sindija Andžela un dēls Orlands Sandis. Kā jau mūsdienās notiek, tad jaunieši dodas uz ārzemēm. Meita pa retam atgriežas mājās, bet dēls gan ilgi nevar būt prom no Skrundas, jo viņam arī tā ir mīļa. Patīk ļoti svinēt Jāņus. Esmu rīkojusi lielākus pasākumus sētā ar dejām, dziesmām un daudz draugiem un radiem. Izbrauciens ar auto Jāņu nakts krāsā, kas tiek gatavots tieši Jāņiem, ir pēdējā laikā neatņemama sastāvdaļa. Vienmēr bijis svarīgi svinēt bērnu dzimšanas dienas. Svinēt Ziemassvētkus parasti sanāk tikai vakarā, gatavojot ēdienu, jo vienmēr svētku dienās ir bijis jāstrādā, bet svētki nekad nav nenosvinēti. Jaunajā gadā jau plašāk notiek svinības ar draugu pulku. Jaunieši, bērnu draugi joprojām atceras kā neļāvu gulēt pēc noballētas nakts, jo nākamajā dienā bija jāiet visiem uz darbu.”
Vaļaspriekos rod enerģiju
“Četrpadsmit gadus dejoju modes dejās. Tas bija skaists laiks ar foršiem cilvēkiem, un kolektīvs kļuva kā ģimenes draugi. Toreiz vedot bērnus uz dejām skatījos, cik tas ir forši un domāju, kādēļ man nebija tāda iespēja. Kādu dienu piegāju pie skolotājas un jautāju, ka varbūt bērnu māmiņām arī var noorganizēt kādu deju grupu. Viņa teica, nu kapēc ne! Covid pandēmija vaļaspriekam pielika punktu. Jauna pieredze priekš manis bija izmēģināt aktrises lomu vietējā teātrī. Mīļākā nodarbošanās ir dārzs - veidot un pārveidot savu teritoriju. Jau bērnībā domāju, ka gribu savu puķu dārzu, un tas neapzināti ir piepildījies. Vēlāk klāt iegādātais zemes gabaliņš pie mājas ir vieta, kur varu šobrīd izpausties un projektēt pati un veidot to. Dārzs ir vieta, kur varu izpausties. Katra jaunā ideja man ir kā lādiņš, kurai tūlīt jāķeras klāt. Tāda ir mana daba, jo esmu uguns zīme, grūti pašai sevi apturēt un nosēdēt mājās mierā. Plāni vienmēr ir vairāk nekā tos var izdarīt, bet nekad nedomāju, cik tas būs laikietilpīgi. Ikdienas enerģiju man dod ik katra rīta skrējiens uz darbu, ķermenis atmožas un dod enerģiju, īpaši ziemā, kad darba telpās ir auksts. Vienmēr patīk būt kustībā. Ļoti patīk ceļot - gan pa Latviju, apskatot atjaunotās muižas, gan ceļojumos pa pasauli redzēt to ar savām acīm.”
Kas dod enerģiju?
“Enerģiju dod pašas rīkoti pasākumi, piemēram, peoniju ballīte manā dārzā ar draugiem un radiem, un ja jaunieši uzdzied vecās latviešu dziesmas, tas man dod lielu prieku. Rīkotais laivu brauciens Āfrikāņu stilā ar himnu. Sieviešu rallijs pa Rīgu ar draudzenēm, kāds mazs pikniks, ar velo aizbraukt uz Raņķu saulespuķu lauku uztaisīt fotosesiju. Nereti tās ir tikai 15 minūtes, lai starp darbu un kādu izklaidi savestu sevi kārtībā, bet kā jaunieši saka -galvenais ir ātrums. Tādas mazas laimītes dara dzīvi košāku, skaistāku un pozitīvisma pilnu, neatliek brīva laika TV skatīšanai un veltīt laiku negatīvām lietām. Dažreiz ir gulēts tikai dažas stundas, lai visu paspētu, bet no laba pasākuma vai labi padarīta darba iegūtās pozitīvās emocijas dod spēku iet uz priekšu. Patīk apmeklēt kādu teātri vai koncertu.”
Mīļākais ēdiens?
“Neesmu izvēlīga, bet mājas gatavotam ēdienam jābūt. Nekad neatsakos no putraimu biezputras, garšo jūras veltes un pikanti ēdieni. Ja sanāk doties uz restorānu, tad ēdienam jābūt izsmalcinātām un skaisti noformetam. Vienmēr izvēlos šokolādes fondantu, un bez melnās šokolādes ar riekstiem nekā.”
Ko ieteiktu sev, ja būtu 18 gadus jauna?
“Darītu visu tāpat tikai biznesu gan izvēlētos citu, jo tad būtu bijis vairāk brīva laika pavadīt kopā ar bērniem.”
